Ceturtajā dienā sagribējās ēst. Nu jau gaļa izskatījās labāk. Neteikšu, ka labi, bet labāk.

No ārpuses ieberzēju ar sāli, pipariem un eļļu.

Cepeškrāsni uzsildīju uz 100°C. Jā, viens simts grādu.  Ja kāds ir izdomājis, ka gaļu cepšanas sākumā jāliek karstā krāsnī un vēlāk jānogriež zemāka temperatūra, tas nenozīmē ka visiem vajag šādas dumjības atkārtot.  Termozondi pašā biezākajā vietā (vidū tātad) un krāsnī iekšā.

Neskatoties uz to, ka bija uzaicināti ēšanas palīgi, nolēmu cept līdz vidēji jēlai jeb medium rare gatavībai.  Izsverot risku, ka Latvietis Vulgaris varētu satraukties par nepietiekami izceptu gaļu pret iespēju grauzt sīkstu, sausu, bezgaršīgu “tradicionālo cepeti” izvēle viennozīmīgi krita uz pārtikas nesabojāšanu.

Tātad lēnām, 100 grādu siltā krāsnī augšas+apakšas režīmā cep līdz gaļas iekšējā temperatūra sasniedz 57 grādus. Nekādas tik-un-tik minūtes uz kilogramu!  Gaļas gatavības pakāpi var notiekt tikai un vienīgi pēc iekšējās temperatūras.  Tad cepeti izņem no krāsns ārā kopā ar visu zondi. Ja zondi cepšanas laikā izrautu, tas būtu kā alus mucai spundi izsist – viss sulīgums izskrietu ārā. Tā kā gaļa ārpusē ir karstāka, šis siltums turpinās izplatīties uz cepeša centru un tas sasils vēl par pāris grādiem, līdz kādiem 59-60°C, kas arī ir mērķa temperatūra. Cepeti piesedz ar foliju un noliek istabas temperatūrā uz 20-30 minūtēm, lai tā “atpūšas” un sulas savelkas atpakaļ gaļas šķiedrās.

Pa to laiku arī saule gandrīz norietējusi.

Tikmēr uzkarsē cepeškrāsni līdz 250-260 grādiem cepeša brūnināšanai.  Šo procesu es veicu konvekcijas režīmā lai cepšana notiek vienmērīgāk.  Noņem foliju un gaļu karstajā krāsnī iekšā uz 15 minūtēm.  Termozonde vairs nav vajadzīga, bet ārā vilkt to vēl nedrīkst. Kad cepetis apbrūnējies, to ņem ārā un piesedz ar to pašu foliju uz 5-10 minūtēm.  Ilgāk “pūtināt” to vairs nav vajadzības, jo iekšpusē tas nav paspējis uzkarst.  Tas arī ir iemesls kāpēc nevajag gaļu likt augstā temperatūrā cepšanas sākumā – mērķis ir apbrūnināt tikai ārpusi, pēc iespējas nesasildot iekšējo daļu.  Šo pēdējo brūnināšanu var arī ļoti labi veikt ar gāzes lodlampu. Cepeškrāsns metodei gan ir viena priekšrocība – ieliec gaļu krāsnī uz var neiespringstot sūkt vīnu kopā ar viesiem.

Manas bažas par pretenzijām par “jēlu” gaļu izrādījās pilnīgi nepamatotas.  Ja cilvēkam vienreiz iedod ar pārcepšanu nesabojātu gaļu, viņš ātri saprot, kas ir labs. Pāri palika tikai ribas un neliels galiņš gaļas.  Pārpalikumu bildēs var redzēt, ka gaļa pie ribām ir smuki medium-rare sarkana, savukārt galiņi ir rozīgi – medium gatavībā, taču joprojām ļoti sulīgi. Kopumā jāsaka, paskatoties uz diezgan bēdīgo gaļas gabalu sākumā, nebiju cerējis ka sanāks tik mīksts, sulīgs un gards cepetis.